Tikai viens gads Latvijā
Liene Lote
Šogad Cēsu Jaunajā vidusskolā mācās viesskolēns no Ziemeļitālijas – Gioele Zamperlin. Jaunietis Latvijas skolā aizvadījis pirmos mēnešus un jūtas pārsteigts par pozitīvo skolas vidi, brīvajām attiecībām ar skolotājiem un pozitīvo gaisotni, kas valda.
Sarunā Gioele bilst, ka patiešām vispārsteidzošākās viņam šķiet tieši attiecības starp skolotājiem un skolēniem. Viņš norāda, ka tik brīva un nepiespiesta satikšana ar savu pedagogu Itālijā nav iedomājama. Tur starp skolēnu un skolotāju pastāv daudz konkrētāka un lielāka distance. Reti, kad pedagogiem Itālijas skolā interesē skolēna privātie mērķi, sajūtas.
“Es teiktu, ka Itālijā patiešām ir ļoti atšķirīgas attiecības skolotājiem ar skolēniem. Tur noteikti nebūs sarunas par to, kas neskar tiešo skolas darbu. Ārpus skolas, noteikti skolotājs neuzrunās skolēnu. Arī mācību stundās skolēnam ir jādara tikai tas, ko skolotājs liek. Faktiski skolotājs māca, bet es mācos. Kaut gan arī runājot par mācīšanas stilu, tas ir atšķirīgs. Mēs Itālijas skolā reti diskutējam, jo mums ir jālasa, jāraksta, jākonspektē. Es to sauktu par pasīvo, nevis aktīvo mācīšanos. Piemēram, te, Latvijā, mēs mācījāmies par intervijas veidošanu. Un tas nenotika tikai teorētiski, mums pašiem bija pēc tam šīs intervijas jāveido. Es esmu pavisam neilgi Latvijā, bet mācību stundu laikā esam gan viesojušies pie uzņēmējiem, man ir bijušas arī trīs dažādas prakses, kur iepazinos ar dažādām profesijām. Tas ir kaut kas neiedomājams, ja salīdzinu ar Itāliju,” saka Gioele un skaidro, ka arī pēc uzbūves skolas diena krasi atšķiras Latvijā un Itālijā. Tā, piemēram, Latvijā stunda ilgst 40 minūtes un pa vidu ir īsāki vai garāki starpbrīži, taču Itālijā skolā ir tikai viens starpbrīdis. Skolēni faktiski visu laiku atrodas klasē un nomainās skolotāji.
“Ja vajag uz labierīcībām, skolotājam ir jāprasa atļauja iziet no klases, taču skolotājs var pateikt, ka šobrīd iziet nav iespējams,” kādu piemēru min jaunietis un vērtē, ka Latvijas skolā daudz vairāk tiek domāts par jauniešu emocionālos stāvokli. Tiek prasīts jaunieša viedoklis.
Gluži nav taisnība, ka visi latvieši ir noslēgti un drūmi, kā man stāstīja pirms braukšanas uz Latviju. Taču būt par viesskolēnu nozīmē – “piedzīvot”.
“Es gan, protams, nezinu, vai tā ir visās Latvijas skolās, bet mana pieredze Cēsu Jaunajā skolā ir ļoti pozitīva un pārsteidzoša. Es jūtos Latvijā jūtos labi. Man noteikti ir paveicies gan ar skolu, gan viesģimeni. Man ir brīnišķīgi skolasbiedri un aizrautīgi skolotāji. Redzu, ka viņi vēlās ne tikai skolēniem iedot zināšanas, bet arī dalīties ar savu dzīves pieredzi. Tas ir pārsteidzoši,” saka viesskolēns no Itālijas.
Vaicāts, ko nozīmē būt viesskolēnam citā valstī un kādēļ izvēlējās šādu pieredzi gūt, Gioele teic, ka viņa sapnis bija nokļūt Japānā, taču AFS apmaiņas organizācija rezultātā piešķīra apmaiņas gadu Latvijā, par ko viņš neskumst.
“Latvija ir skaista. Īpaši to mīlu tajās dienās, kad ceļo pa Latviju. Esmu jau iepazinis Latgali, Kurzemi. Pats dzīvoju skaistā Vidzemes pilsētā. Man patīk Rīga, un nav gluži taisnība, ka visi latvieši ir noslēgti un drūmi, kā man stāstīja pirms braukšanas uz Latviju. Taču būt par viesskolēnu nozīmē – “piedzīvot”.Tā ir lieliska pieredze, tas maina domāšanas veidu. Es pat noteikti neapzinos visu, ko man tas būs devis pēc šī gada. Mans apmaiņas gads noslēgsies nākamā gada jūnijā, kad atgriezīšos Itālijā. Protasm, nav viegli aizbraukt no savas ģimenes, draugiem. Sanāk dzīvi it kā sākt no nulles, jo jāpieņem gan jaunā ģimene, pilsēta, skola, klasesbiedri. Jāmeklē savi draugi, tas nav tik viegli. Domāju, ka šajā apmaiņas gadā kļūšu daudz patstāvīgāks un neatkarīgāks. Kad aizbraukšu atpakaļ uz Itāliju, mājām, noteikti jutīšos citādāk. Būs vieglāk arī aiziet no ģimenes, kad pabeigšu vidusskolu,” prāto Gioele.
Jāteic, ka jaunietis ir arī labs piemērs tam, ka var iemācīties jaunu valodu pavisam ātri, ja vien ir vēlēšanās. Itālis atklāj, ka sākumā bija vēlējies mācīties krievu valodu, jo Itālijā to daudzi mācās, taču ātri sapratis, ka divas valodas neiemācīsies.
“Es tiešām mēģinu mācīties latviešu valodu, jo vēlos saprast, ko jaunieši līdzās man runā. Ir grūti dzīvot vidē, kur nesaproti neko. Man šķiet, ka latviešu valoda ir sarežģīta. Redzu, ka vidusskolā jaunieši mācās vēl gramatiku. Tas nozīmē, ka ar vienu gadu nepietiks, taču es cenšos,” saka Gioele. Viņš arī pamanījis to, ka angļu valodu Latvijā jaunieši pārzina ļoti labā līmenī. Sākumā viņam bijis kauns par savu angļu valodu, izdzirdot, kā runā skolasbiedri. “Šis arī būs vēl viens ieguvums, kad atgriezīšos Itālijā. Man noteikti būs labāka angļu valoda, nekā maniem itāļu klasesbiedriem,” smaidot saka Gioele un, domājot par nākotni, saka, ka vēlētos studēt psiholoģiju. Iespējams, Spānijā, tādēļ gan Itālijā, gan Cēsu Jaunajā vidusskolā novērtē iespēju mācīties spāņu valodu.
“Skatoties uz saviem viesvecākiem, saprotu, ka cilvēks dzīvē vienlīdz labi var darīt vairākus darbus. Ja godīgi, Itālijā šādas pieejas nav. Ja esi ārsts, tev ir jābūt ārstam. Ja esi skolotājs, tātad tikai skolotājs. Arī mani vecāki vienmēr man teikuši, ka cilvēks dzīvē var darīt tikai vienu darbu, taču tagad saprotu, ka tā nav,” pārdomās dalās puisis.